Latvijas produkts – ārpus likuma 0
Kāda lielveikala siera stendā žilbst acis no daudziem desmitiem siera šķirņu, kuru nosaukumi uz rituļiem norādīti gan latviešu, gan arī citās valodās. Stendā var atrast arī sieru ar nosaukumu latviešu valodā, tomēr, izpētot mazajiem burtiņiem rakstīto valsts nosaukumu – citā valstī ražotu. Piemēram, SIA “Siera nams” piegādātos “Čederas”, “Holandes” vai “Krievijas” šķirnes sierus, kas ražoti “ES”. Latvijas produktu uzticamajiem pircējiem, un viņu, kā rāda aptaujas, ir ļoti daudz, kļūdīties ir ļoti vienkārši, lai gan cilvēki var sevi mierināt – no nākamā gada burtiņiem uz etiķetes jābūt lielākiem.
Nav nosacījumu
Ar skanīga zīmola reklamēšanu citā valstī ražotu produktu par vietējo pasniedz arī alus ražotāji, dārzeņu izejvielas konserviem pērk tālās zemēs, Latvijā tās apstrādā, iepako un par vietējo produktu pozicionē pārtikas produktu ražošanas uzņēmumi. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Ārējās tirdzniecības dokumentu daļas vadītājs Viesturs Kociņš uzsver – ir jānodala jēdzieni “preces izcelsmes valsts” un “ražots kādā valstī”. Patlaban nevienā likumā nav pateikts, ko nozīmē jēdziens “Latvijas produkts”. Bet varbūt vajag to darīt?
Eiropas Padomes regulā attiecībā uz pārtikas produktiem teikts, ka jēdziens “kādā valstī pilnīgi iegūtas preces” nozīmē: šajā valstī novāktus augu valsts produktus; šajā valstī dzimušus un audzētus dzīvus dzīvniekus; produktus, kas iegūti no nosauktajā valstī audzētajiem dzīviem dzīvniekiem; konkrētās valsts piekoptas medniecības vai zvejniecības produktus, jūras zvejas produktus un citus produktus, kurus ārpus kādas valsts teritori ālajiem ūdeņiem izcēluši no jūras attiecīgajā valstī reģistrēti vai uzskaitē esoši vai ar tās karogu peldoši kuģi; preces, kas iegūtas vai saražotas pārstrādes kuģos no iepriekš nosauktajiem šās valsts izcelsmes produktiem, ja attiecīgie pārstrādes kuģi ir reģistrēti vai ir uzskaitē konkrētajā valstī un peld ar tās karogu. /../ Izcelsmes valsts produktiem, kuru ražošanā iesaistīta vairāk nekā viena valsts, ir tā, kurā šim nolūkam apgādātā ražotnē notikusi pēdējā būtiskā ekonomiski pamatotā pārstrāde vai apstrāde, kas beidzas ar jauna produkta saražošanu vai ir svarīga tā ražošanas stadija. Tie ir starptautiskie likumi.
Savukārt Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) preses sekretāre Iveta Tomsone teic, ka dienestā aizvien vairāk strādā ar mājražotājiem. Kāpēc vairāk? “Tāpēc, ka aug pieprasījums pēc Latvijas zemnieku produktiem. Pilsētnieki grib ēst tīrus, labus, kvalitatīvus Latvijas pārtikas produktus, kas pirkti tieši no ražotāja – zemnieka. Tas tikai apliecina, ka patērētājiem ir svarīgi ēst vietējos produktus. Ja pircējam veikalā nav iespējas pārliecināties, ka produkts, kas atrodas plauktā, tapis no vietējās izejvielas, viņš dodas pie zemnieka. Pārstrādātājiem par to vajadzētu padomāt,” uzsver I. Tomsone.
Patlaban, dodoties iepirkties, cilvēks nonāk izvēles priekšā – pirkt pašmāju vai ārzemju ražotāju produktus, izvēlēties preci par augstāku vai zemāku cenu. Kā norāda zemnieku saimniecības “Veckūkuri” saimniece Ilvija Jakovina, pircējs aizvien dod priekšroku kvalitatīvam produktam, novērtējot tā izcelsmi un ražošanas specifiku. Arī pēc socioloģisko un tirgus pētījumu kompānijas “Pontus dati” veiktās aptaujas, noskaidrojies, ka 62% iedzīvotāju izvēlas produktu, kas ir apliecinājis savu kvalitāti un augsto pievienoto vērtību.
“Zaļā karotīte” jeb NPKS
2001. gada rudenī izveidotā preču zīme “Kvalitatīvs Latvijas produkts”, tā saucamā zaļā karotīte, šā gada sākumā no Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta (LVAEI) pārraudzības nonāca Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) pārziņā. “Zaļo karotīti” var iegūt uzņēmums, kas ražo augstas kvalitātes produktu no vismaz 75% Latvijas izejvielu, turklāt visām izejvielām ir jābūt zināmai izcelsmei. Patlaban šī zīme rotā 166 pārtikas produktu etiķetes. Ināra Šure, LPUF padomes priekšsēdētāja, atzīst – pēdējos gados novārtā atstātā “zaļā karotīte” lēnām tiek spodrināta, tomēr ir vajadzīgs valsts atbalsts, proti, papildu nauda. Uzņēmēja teic, ka “zaļo karotīti” kā kvalitātes zīmi pazīst aptuveni 70% Latvija cilvēku. “Tas nozīmē, ka ražotāji, kas uz savām etiķetēm liek arī “zaļās karotītes” simbolu, tiek pamanīti un novērtēti kā augstas kvalitātes un drošu produktu ražotāji. Protams, ekonomiskā situācija un iedzīvotāju pirktspēja diktē savus noteikumus, jo patērētāji nereti izvēlas akciju produktus, tomēr situācija stabilizējas un pamazām uzlabojas. Pircējiem aizvien svarīgāka ir kvalitāte, zīmola uzticamība, izcelsme,” – tā I. Šure.
No a/s “‘Smiltenes piens” 18 ražotajiem produktiem “zaļo karotīti” patlaban ir saņēmuši seši produkti. “”Zaļās karotītes” produktus nepērk labāk tāpēc, ka tiem ir īpašs zīmols. Cilvēki vairs to nepēta. Tas tāpēc, ka pēdējos divus, trīs gadus nav veikti pasākumi “zaļās karotīte” produktu popularizēšanai. Agrāk zīmolu ražotājiem pasniedza Valsts prezidents,” – tā a/s “Smiltenes piens” valdes priekšsēdētāja Gita Mūrniece.
Savukārt I. Šure atgādina – Latvijas likumos ir iestrādāti nosacījumi, kas dod priekšrocības “zaļās karotītes” dalībniekiem. Piemēram, pārtikas produktu iepirkuma konkursos, ko rīko vairākām sabiedrības grupām (skolēni, slimnieki un citas grupas) ir iekļauta prasība izvēlēties tādus pārtikas produktus, kuriem izvirzītās kvalitātes prasības atbilst normatīvajiem aktiem par nacionālo pārtikas kvalitātes (“zaļā karotīte”) vai bioloģisko lauksaimniecības shēmu. Tāpat ZM sagatavotajos “Ieteikumos pārtikas produktu un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumu veicējiem” ir iekļauts arī priekšlikums iepirkuma dokumentos ietvert paaugstinātas prasības attiecībā uz pārtikas produktu kvalitātes līmeni (“zaļā karotīte”), paredzot, ka papildu vērtēšanas kritēriju punktus piešķirs produktiem, kuru kvalitātes prasības atbilst normatīvajiem aktiem par nacionālo pārtikas kvalitātes (“zaļā karotīte”) vai bioloģiskās lauksaimniecības shēmu.
I. Šure atzīst – “zaļās karotītes” biedru skaits ir stabilizējies un strauji nepieaug. Iemesli esot dažādi – nepietiekamais finansējums “karotītes” popularizēšanai, kā arī augstās prasības tās iegūšanai.
Būs “bordo karotīte”
LPUF padomes priekšsēdētāja sola nākamā gada sākumā sabiedrību iepazīstināt ar “bordo karotītes” nosacījumiem. Patlaban pie tiem tiekot strādāts kopā ar Zemkopības ministrijas ekspertiem. “”Bordo karotīte” faktiski ir “zaļās karotītes” atzars. Proti, šo kvalitātes zīmi varēs iegūt uzņēmumi, kas atbilst noteiktām paaugstinātām kvalitātes prasībām un Latvijā veic pilnu ražošanas ciklu. Piemēram, visiem ir zināms, ka Latvijā neaudzē galveno šokolādes izejvielu kakao pupiņas. Tās ir jāieved no citām valstīm. Tomēr mēs visi zinām lieliskās “Laima” un “Pure Chocolate” šokolādes un konfektes. Patlaban šie uzņēmumi nevar iegūt “zaļo karotīti”, jo šokolādes pamatizejvielu – kakao – importē. Vairāki uzņēmumi atrodas līdzīgā situācijā, tāpēc arī esam iecerējuši ieviest “bordo karotīti”, ko piešķirt uzņēmumiem, kas Latvijā ražo augstas kvalitātes pārtikas produktus un veic pilnu ražošanas ciklu šeit uz vietas, tomēr nepieciešamās augstas kvalitātes izejvielas daļēji ieved arī no citām valstīm. Tas būs veids, kā atbalstīt vietējos ražotājus,” ieceri skaidro I. Šure. Tātad būs “zaļā karotīte”, kas apzīmēs Latvijā ražotus paaugstinātas kvalitātes produktus, kuros vismaz 75% izejvielas ir Latvijā audzētas, iegūtas vai ražotas. Un būs “bordo karotīte”, kas apzīmēs paaugstinātas kvalitātes produktus, kuri pilnībā ražoti Latvijā, bet izejvielas daļēji var būt ievestas no ārvalstīm.
Inguna Gulbe, kas daudzus gadus vadījusi mārketinga padomi un uzraudzījusi “zaļo karotīti”, precizē, ka LPUF galvenokārt aktīvi darbojas lielie uzņēmumi ar citu valstu naudas kapitālu. “Viņi veiksmīgi lobē savu biedru intereses, un tur neko pārmest nevar. Tomēr Latvijā vajadzētu arī asociāciju, kas aizstāvētu mazo ražotāju intereses,” – tā I. Gulbe. Viņas teikto apstiprina Zemkopības ministrijas iecere no nākamā gada īpaši atbalstīt uzņēmumus, kuru produkti būs iekļauti NPKS.
Zemkopības ministrijā teic, ka patlaban ES tiek veidots jauns zīmols “Produkts no savas saimniecības”, kas arī rosinās vietējo produktu atpazīstamību. Varbūt arī mājražotājiem vajadzētu domāt par savu “medus karotīti”?
Citi vietējie zīmoli
Bez valsts kvalitātes shēmas – “zaļās karotītes” – jau vairāk nekā gadu darbojas arī privāts zīmols “Latvijas produkts”. To var izmantot gan pārtikas, gan arī nepārtikas produktiem. Zīmola izveidotājs Alberts Jodis teic, ka uz šo bezmaksas preču zīmi var pretendēt ikviens produkts, kas atbilst sešiem nosacījumiem. Vissvarīgākie no tiem ir: produkta vai pakalpojuma lielākajai pievienotās vērtības daļai (51%) jābūt radītai Latvijas teritorijā, produkta ražošanā ir jābūt nodarbinātiem Latvijas cilvēkiem, produktam ir jābūt nopērkamam Latvijā. Par produkta kvalitāti zīmola piešķiršanas nosacījumos ir teikts, ka birojs “Latvijas produkts”, kam zīmols pieder, var pieaicināt ekspertus kvalitātes noteikšanai.
Patlaban kopumā preču zīme “Latvijas produkts” ir piešķirta aptuveni 100 produktiem, tostarp 85 pārtikas produktiem. Šogad preču zīmes saņemšanai pieteikušies 20 uzņēmumi. “Uzņēmuma skaita pieaugums ir tieši atkarīgs no informācijas sabiedriskajā telpā – kolīdz medijos plašāk izskan informācija par šo iespēju, uzņēmumi to ievēro un vēlas izmantot. Diemžēl ierobežoto finanšu līdzekļu dēļ ļoti plašas komunikācijas aktivitātes vēl nav veiktas, taču tiek domāts, kā informāciju pie uzņēmumiem un arī sabiedrības nogādāt tiešā komunikācijā,” skaidro A. Jodis.
Viņš piebilst – birojs “Latvijas produkts” ir veicis iedzīvotāju un uzņēmumu aptaujas. Tās apliecina, ka pēc preču zīmes “Latvijas produkts” izvietošanas uz iepakojuma pārdošanas apjomi tiešām kāpj. Arī iedzīvotāji atzīst, ka viņiem ir svarīgi zināt produktu izcelsmes valsti un viņi labprāt izvēlētos vietējos Latvijas produktus, ja vien tos varētu atpazīt, tie būtu augstas kvalitātes un cenas tiem nebūtu nesamērīgi augstas. Ja pirms pāris gadiem tas tā nebija, tad pēdējās aptaujas liecina, ka pircēji pat ir gatavi maksāt nedaudz vairāk par vietējiem produktiem.
Lai gan zīmols “Latvijas produkts” darbojas vien nepilnus divus gadus, tas pēc produktu daudzuma piešķirts 60% no tā produktu daudzuma, ko “zaļā karotīte” sasniegusi kopš 2001. gada. “Neesam no valsts saņēmuši neviena santīma, turklāt nav bijis arī aicinājuma veidot vienotu Latvijas produkta platformu. Iespējams, ka uz mums ir greizsirdīgi, tomēr “zaļā karotīte” nevar būt vietējo ražotāju kopīga atšķirības zīme. Tā attiecas vien uz pārtikas produktiem un “velk” uz “zaļumu”, tomēr mūsu ražotāji daudziem pārtikas produktiem pievieno arī E vielas,” – tā A. Jodis.
Kā aizsargāt nezināmo Latvijas produktu
“Kāpēc Latvijas pārtikas produktiem tik grūti ir iekļūt Zviedrijas, Polijas un citu valstu tirgū? Es ļoti vēlos, lai mēs savā divu miljonu cilvēku ciemā neaizmirstu vietējos produktus. Esmu dziļi pārliecināta, ka jāēd ir tas, kas gēnos noteikts, produkti, ko ēduši mūsu senči. Kāpēc vienmēr, atgriežoties pēc 1 – 2 nedēļu ilga ceļojuma citā valstī, ir tik ļoti liela vēlēšanās ēst siļķi, biezpienu un rupjmaizi?” vaicā a/s “Smiltenes piens” vadītāja Gita Mūrniece. Šā uzņēmuma direktore Ilze Bogdanova uzdod vēl vienu jautājumu: “Kāpēc Latvijas ražotāji neuzvar Lietuvā un Igaunijā rīkotajos iepirkumu konkursos, bet kaimiņi pie mums uzvar? Secinājums ir viens – jāmāk un jāvēlas aizstāvēt vietējos ražotājus, kas valstij nodrošinās lielākus nodokļu ieņēmumus un darba vietas.” – “Darbojas likums – mīlēsim savu Latviju, tad arī citi mūs mīlēs,” emocionāli piebilst G. Mūrniece. Viņa arī atzīst – vietējā ražotāja spēkos nav nodrošināt labus tirgus nosacījumus, par to jādomā valsts līmenī.
Savukārt I. Gulbe uzsver – mazajam ražotājam no valsts ir vajadzīgs ne tikai naudas, bet arī morālais atbalsts. “Vietējos mazos ražotājus vajadzētu izveidot tik stiprus, lai viņiem atbalstu nevajadzētu,” – tā I. Gulbe.
I. Šure atgādina – atklātu protekcionismu, protams, aizliedz dažādi starptautiskie līgumi, kuriem Latvija pievienojusies kā ES un PTO dalībvalsts. Katra valsts saviem ražotājiem var palīdzēt ar prognozējamu nodokļu politiku un attieksmi pret uzņēmējdarbību, kvalitātes prasībām, kā “zaļā karotīte”, kam ir priekšrocības iepirkumos, kā arī ar ES fondu naudas efektīvu apgūšanu.
Viedokļi
Nav obligāti jānorāda izcelsmes vieta
Juris Zinārs, Zemkopības ministrijas Veterinārā un pārtikas departamenta biotehnoloģijas kvalitātes nodaļas vadītājs: “Patlaban spēkā esošie likumi un noteikumi obligātu izcelsmes valsts vai vietas norādi nosaka vien atsevišķiem produktiem. Piemēram, svaigiem augļiem un dārzeņiem, olīveļļai, medum, svaigai liellopu gaļai un mājputnu olām, kas ievestas no trešajām valstīm. Pārējiem produktiem spēkā esošie normatīvie akti noteic, ka izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādīšana ir obligāta, ja tās nenorādīšana var maldināt patērētāju par pārtikas produkta īsto izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu.
Tātad daudziem produktiem ražotājs var brīvprātīgi izvēlēties un norādīt produkta izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu. Neskatoties uz to, kurā no Eiropas Savienības 28 valstīm produkti ir ražoti, tos ražo atbilstoši pārtikas aprites normatīvo aktu prasībām, un, nenoliedzami, tie ir nekaitīgi cilvēka veselībai un dzīvībai neatkarīgi no to izcelsmes. Marķējumā visa sniegtā informācija ir domāta patērētājam, lai tas varētu veikt apzinātu produktu izvēli. Lasiet marķējumu!”
Tirgus jāaizsargā ar marķējumu
Mārtiņš Cimermanis, LLKC valdes priekšsēdētājs: “Vietējās izcelsmes pārtikas marķējums ir vislabākais instruments iekšējā tirgus aizsardzībai pret ārvalstu importu. Tā tas ir Igaunijā, Vācijā, Austrijā un daudzās citās ES valstīs, kur tas ir pierādījis savu efektivitāti. Kā mēs zinām, savulaik Latvijā veiksmīgi darbojās “zaļā karotīte”, ko varēja iegūt tikai tie pārtikas ražotāji, kuri konkrētā produkta ražošanā izmantoja 75% Latvijas izcelsmes izejvielas, izturēja stingras kvalitātes prasības un akceptēja produktu papildu kontroli. Ieguvēji no šīs preču zīmes bija gan patērētāji, gan ražotāji un, protams, arī zemnieki. Noteikti būtu nepieciešams atjaunot efektīvu nacionālās pārtikas kvalitātes preču zīmes darbību, kas stimulē pārstrādē vairāk izmantot Latvijas zemnieku ražotas izejvielas.”
